LVF vēsture

Vēsture
Par Latvijas vingrošanas attīstības sākumu tiek uzskatīts 1862. gads, kad baltijas vācieši dibināja pirmo vingrošanas klubu Rīgā. 1868.gadā bija uzcelta kluba ēka pašā Rīgas centrā Vingrotāju ielā 1. 1924.gadā Latvijā funkcionēja 5 vingrošanas klubi, 4 no tiem Rīgā.
No 1940. līdz 1990.gadam, kad Latvija bija PSRS sastāvā, vingrošana attīstījās bērnu-jaunatnes un specializētajās sporta skolās, sporta biedrībās, kā arī pastāvēja vingrošanas sporta veidu federācijas.

Pirmo olimpisko zelta medaļu Latvijas vingrošanai 1988.gadā izcīnīja Natālija Laščonova PSRS izlases komandas sastāvā. Neatkarīgās Latvijas pirmais Olimpiskais čempions ir sporta vingrotājs Igors Vihrovs. 2000.gada Sidnejas Olimpiādē 1.vieta brīvajās kustībās. 2004. gada Olimpiādē Atēnās par sudraba medalistu atbalsta lēcienā kļuva Jevgēnijs Saproņenko, kurš ir arī 1999.gada Pasaules vicečempions atbalsta lēcienā / pirmā Pasaules čempionāta medaļa brīvajai Latvijai vingrošanā.

Latvijas Vingrošanas federācija / LVF/ dibināta 1990.gadā, 1992.gadā LVF tika atzīta Straptautiskajā Vingrošanas Federācijā – FIG un Eiropas Vingrošanas Savienībā – UEG. LVF vada un koordinē darbu visos vingrošanas veidos:
– Sporta vingrošana vīriešiem / MAG / Men’s Artistic Gymnastics;
– Sporta vingrošana sievietēm / WAG / Women’s Artistic Gymnastics;
– Mākslas vingrošana / RG / Rhythmic Gymnastics;
– Lēcieni uz batuta / TRA / Trampoline and Tumbling;
– Sporta aerobika / AER / Aerobics Gymnastics;
– Vingrošana visiem / GFA / Gymnastics For All.

LVF apvieno 27 kolektīvos biedrus, tajos nodarbojošos personu skaits 4302, no tiem bērnu-jauniešu (dzimuši 2000.g. un vēlāk) skaits 4269.